Bērnu veselības aprūpes likums nosaka, ka šis jomā ir prioritāte, taču praksē tā nav izveidota. Valsts nav noteikusi, kādi ambulatorās pakalpojumi jābūt pieejami dažādās vietās. Finansējumu plāno, neapzinot, vai ārstniecības iestādes faktiski var pieņemt bērnus. Informācija par pakalpojumu pieejamību ne vienmēr atbilst realitātei. Rezultātā bērniem dažādās Latvijas vietās nav pieejama medicīna.
Papīra prioritāte ir izteikta, taču praktiskā situācija ir citāda. Ārstniecības iestādes ne vienmēr zina, cik bērnu viņu apmeklē. Informācija par pieejamību nav atbilstoša. Tāpēc bērni dažādās vietās nevar ierakstīties ārstēšanai.
Valsts neizmēro, cik ārstēšanas pakalpojumi ir nepieciešami. Tādēļ bērniem dažādās vietās nav pieejama medicīna. Sistēma neatbilst realitātei.
